Teksts no izdevuma "LĪBIEŠU KRASTS" (autore: Baiba Šuvcāne).
Tālāk pārpublicējot šo informāciju, obligāta ir atsauce uz šo izdevumu
vai uz
www.talsitourism.lvIzdevums pieejams arī šeit (latviešu, angļu un vācu valodās; pdf formātā; izmērs - 4,15 MB):
lejupielādēt
Cauri gadu simtiem - paaudžu un dzimtu glabāta un kopta. Amatu meistaru rokām laivās un tīklos darināta. Košām krāsām tērpos un rakstos austa. Dziesminieku un teicēju apdziedāta. Tradīciju, tautas vadoņu un senu zīmju sargāta. Laikmetu griežu un vēsturisku notikumu celta un ārdīta. Skarbu vēju pūsta un jūras viļņu skalota. Zvīņu, mēness un zvaigžņu sudrabota. Priežu smaržas, kaiju un saules apmīļota - lībiešu zeme.
Lībieši, lībiskais, lībiešu krasts. Kādam tas ir dzimtas saknes un atmiņas. Citam - realitāte un ikdiena. Lielākai daļai cilvēku - mistika, romantika, noslēpums un šodien, kā atklājums.
Ovīši, Lūžņa, Miķeļtornis, Lielirbe, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Melnsils.
Ciemi un mājas ar jocīgiem nosaukumiem, skanējumu un tikai nojaušamu vienreizīgumu, un neatkārtojamību. Katrs ar savu stāstu. Ir nostūri, kur meži, purvi un jūras krasts saglabājuši savu neskartību un pirmatnējību. Ir vietas, kur joprojām atrodamas padomju laika robežu apsardzes zīmes un ēku krāsmatas, un ir arī unikāli civilizācijas un dabas veidoti objekti - likteņu, kultūras mantojuma un senvēstures liecinieki.
Izdevums „Lībiešu krasts" - apliecinājums un atgādinājums šodienai un nākamajām paaudzēm, ka mums vēl ir neizpostīta zemes strēlīte Baltijas jūras krastā, kur kādreiz dzīvojusi lepna tauta, kura līdz mūsu dienām kā vissvētāko dārgumu nesusi savu karogu un valodu, savu dziesmu, pašapziņu un identitāti. Vai jūras malā, vai kaut kur tālu pasaulē - tā sīksta un stalta kā vecā, baltā bāka, - bet ar sirdi vienmēr - lībiešu krastā.
(Ievads no izdevuma "Lībiešu krasts", ievada autore - Tabita Kalniņa)
OVĪŠI - Paţikmō 
Jānis Princis Jā, itin viss te Dieva dots,
viss viņa gudri sakārtots,
un tālab viņu slavē.
Jāņ Prints nūoŗimi Ka mis üd um se Jumal lūond,
um kovalõks sīez ilmõ tūond,
kītõ
bõd ammõ lūojizt.
Ovīši ir sena apdzīvota vieta, kādreiz to apzīmēja ar starptautiski pazīstamu skandināvu vārdu
Liseort (
Lyseort, Lusort). Vieta iezīmīga ar to, ka tai pretī jūrā atrodas bīstams sēkļu rajons. Te bojā gājuši ne mazums kuģu. Lībieši Ovīšus sauca par
Paţikmā, bet to
neuzskatīja par lībiešu ciemu. Domājams, pēc dzimtbūšanas atcelšanas te ienāca arī lībieši, bet lībiskās vides trūkuma dēļ drīz vien pārlatviskojās. Mūsdienās Ovīšu ciems ir ļoti sarucis. Latvijas brīvvalsts laikā bez Ovīšu bākas te bijušas 50 sētas, bet 1990. gadā bija palikušas tikai desmit.
Ovīšos dzimis lībiešu izcelsmes zinātnieks, pasaulē pazīstamais entomologs
Kārlis Princis (1893-1978). Emigrējis uz Zviedriju 1944. gadā. Vislielāko ievērību entomologu vidū K. Princis ieguvis ar sastādīto vispasaules "
Blattariae" (prusaku) katalogu. Zinātnieki K. Princi ir pagodinājuši, divas jaunatklātas "
blattariae" ģintis nosaucot viņa vārdā - "
Princisis".
Ovīšu bāka ir Latvijas vecākā bākā, kas bez ārējām izmaiņām funkcionē vēl šodien. Kopš 1814. gada ar saviem gaismas signāliem tā brīdina jūrniekus no draudīgajiem Ovīšu sēkļiem. Bākas iekštelpu centrā iebūvēts otrs tornis. Bākas augstums 37 metri, uz elektrisko apgaismojumu tā pārslēgta 1960. gadu sākumā. Teritorijā labi saglabājusies bākas darbinieku ēka, kas celta 1905. gadā. Kad maršrutā Ventspils-Mazirbe sāka kursēt mazbānītis, šai ēkā pāris telpu tika atvēlētas Ovīšu stacijai. Palīgēkā bākas uzraugi Lilija un Pēteris Pazņikovi izveidojuši
Ovīšu bākas muzeju. Abu bākas entuziastu saistošais un emocionālais stāstījums sniedz vērtīgas ziņas par Ovīšu un citu bāku vēsturi.
LŪŽŅA - Lūžkilā
Lote Lindenberga
Kad es vēl maza meitene pa sētu skraidīju,
tad dziedāju par visu to, ko sētā redzēju.
Lot Lindenberg Siz ku ma piški jema jūs pids kārant jūokšiz vēl,
siz lōlidi ma lōliz nei, kui ma siz opiz säl. Lūžņa bija gari izstiepies lībiešu zvejnieku ciems apmēram 30 km attālumā no Ventspils uz Kolkasraga pusi. Padomju okupācijas gados Lūžņas tuvumā atradās krievu militārā bāze. Iedzīvotāji bija spiesti ciemu pamest. 21. gadsimta sākumā no ciema palikušas tikai dažas mājas ar pāris pastāvīgajiem iedzīvotājiem un samērā labi apkopta kapsēta. Lībieši ciemu sauca par
Lūžkilā (Lūžu ciems). Domājams, ka šādu nosaukumu ciems dabūja no Lūžupes, kuras krastos ļaudis bija apmetušies. Ciemā senākos laikos bijusi baznīca, bet nav zināms, kad un kā tā gājusi bojā.
Lūžņas ciemam bija svarīga nozīme lībiešu valodas saglabāšanā un attīstībā. Latvijas brīvvalsts laikā Lūžņās vairākkārt ieradās somu valodnieks profesors
Lauri Ketunens (
Lauri Kettunen)
ar igauņu studentu
Oskaru Loritsu (
Oscar Loorits), lai turpinātu lībiešu valodas apgūšanu, pētīšanu un sagatavotu lībiešu valodas vārdnīcu. Cītīgākie prozas stāstītāji lībiešu valodā bija
Janis Belte un Didriķis Leitis, bet tautasdziesmu teicējas - Marija Leite
un Lote Lindenberga. Kolorīta personība Lūžņās bija gleznotājs autodidakts
Janis Belte (1893-1946). Viņš ir pirmais zināmais lībiešu mākslinieks. Apzinātas 18 viņa gleznas, galvenokārt ainavas. J. Belte pazīstams arī kā lībiešu dzejnieks ar pseidonīmu
Valkt (Zibens) un folkloras teicējs. Viņa meita
Zelma Belte 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, vēlāk nokļuva Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), bija gleznotāja. Gleznojusi galvenokārt ainavas, jūru un puķes. Z. Beltes gleznas apskatāmas Kolkas lībiešu centrā
Kūolka.
Starp Lūžņu un Miķeļtorni atrodas 10 m augstais
Nabalu kalns, lībiešu valodā saukts
Sitamäg (Sūdu kalns). Tautā saglabājušies nostāsti par laupītājiem, kas dzīvojuši Nabalu kalnā. Ārpus savas mājas viņi bija savilkuši drātis, bet iekšā piestiprinājuši zvanu, kas skanējis, kad tuvojās cilvēks. Tad laupītāji skrējuši un ķēruši cilvēku ciet.
MIĶEĻTORNIS -
Pizā kilā Uldriķis Kāpbergs
Līvu tauta mantojusi
Sen šo zemi savu.
Kā gan lai nu ciešu klusu,
Kā lai aizmirst varu?
Uļi Kīnkamäg Līvõmā īend mäddõn vīļaks
nei ku amad muntõn.
Kui siz laz ni vāgiž pīlõg,
kui laz sieda unnõg?
Agrākajos laikos ciems saucās par
Pizes ciemu, lībiski
Piza. Kādreiz te bijusi skola (no 1869), baznīca, krogs. Ciems pastāvējis vismaz jau 16. gadsimtā. Mūsdienās Miķeļtornī pastāvīgi apdzīvotas ir tikai kādas desmit mājas. Miķeļtorņa luterāņu baznīca
celta 1893. gadā vecās guļbaļķu baznīcas vietā.
Pizes kroga tagadējā ēka celta 1853. gadā. Te saglabājies 19. gs. krogiem raksturīgais plānojums, ievērību pelna lielais apvalkdūmenis. Šis ir vienīgais lībiešu ciemu krogs, kas saglabājies līdz mūsdienām. Vēsturiskā kroga ēka ir privātīpašums. Ēka strauji iet bojā.
Ievērojamākais objekts Miķeļtornī joprojām ir
bāka. Tās celtniecību iesāka Krievijas cara Aleksandra III laikā 1882. gadā. Bāka sāka darboties 1884. gadā. Pirmajā p
asaules karā bāka
stipri cietusi un 1932. gadā nojaukta. 1934. gadā uzcelts jauns bākas tornis, ko 1941. gadā atkāpjoties uzspridzināja Padomju Armija. Pašreizējā bāka būvēta 1957. gadā un ir augstākā Latvijā - 55,6 m vjl. Miķeļtorņa kapos pa labi no vārtiem stāv granīta
piemiņas akmens lībiešu dzejniekiem
Jānim Princim junioram, Uldriķim
un
Jānim Kāpbergam, kas dzimuši un darbojušies Miķeļtornī. Pieminekli veidojis tēlnieks Kārlis Dane, to atklāja Dzejas dienu laikā 1978. gada 12. septembrī.
Miķeļtorņa
Viļumu sētā dzimis
Jānis Princis (1796-1868), seniors. Viņa nopelni lībiešu rakstu valodas radīšanā un grāmatniecībā joprojām ir nozīmīgi un viņš uzskatāms par pirmo lībiešu kultūras darbinieku. 1863. gadā Londonā iznāca Mateja evaņģēlija tulkojums abās Kurzemes lībiešu valodas izloksnēs. Tās bija pirmās pašu lībiešu rakstītās grāmatas lībiešu valodā. Rietumu izloksnē to veica J.Princis seniors ar dēliem Jāni un Pēteri. J.Princis seniors apglabāts Ventspils Cirpstenes kapos.
Lībiešu ķēniņš - tādu iesauku ieguvis Miķeļtorņa Buntiku māju saimnieks
Uldriķis Kāpbergs (1873-1932), kas lībiski sevi sauca par
Uļi Kīnkamäg. Par "lībiešu ķēniņu" viņu iesauca līdziedzīvotāji. 1920.-tajos gados bijusi reize, kad par Latvijas likumu nepildīšanu policisti U. Kāpbergu arestējuši, lai vestu uz Ventspils cietumu. Kāpbergs atteicies iet un nogūlies zemē. Policistiem vajadzējis viņu nest. Bet Kāpbergs policistus zobojis, teikdams: "Skatieties, kā latvieši mani nes - kā lībiešu ķēniņu!" U. Kāpberga rīcības pamatā bija reliģiskais fanātisms un savdabīgi traktētais lībiešu patriotisms, kura dēļ viņš neatzina Latvijas valsti un tās likumus. Miris Ventspils cietumā, apglabāts Miķeļtorņa kapos.
Miķeļtorņa Olmaņos dzimis lībiešu izcelsmes gleznotājs, Vilhelma Purvīša skolnieks
Andrejs Šulcs (1910-2006). Galvenokārt gleznojis jūras ainavas, portretus. A. Šulca darbi glabājas muzeju un privātās kolekcijās.
LIELIRBE- Irē
Teodors Švanenbergs
Līkā upe, kura joņiem
viļņus jūrai pretī nes,
te tu dziļa, te ar doņiem
pieaugusi kā viens mežs.
Klūkõdmäg Kiurõz joug, sin kanktõ iva
siniž lāinid mier pūol tūob.
Pāikiņ ūod sa kil ju tiva,
pāikiņ laid ja laga ūod.
Lielirbes ciema nosaukums
Īra saistīts ar
Irbes upes vārdu. Irbe apmēram 15 km tek paralēli jūrai uz ziemeļaustrumiem un pie bijušā Lielirbes ciema ietek jūrā. Irbes upe nav strauja. Tajā ir daudz sēkļu, kas nemitīgi mainās. Upei daudz atteku un vec
upju. Irbes upe pirmoreiz minēta 1310. gada robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet
Lielirbes (Irvemündes) vārds pirmoreiz rakstīts 1387. gada 17. oktobra šķīrējtiesas dokumentā.
Domājams, ka te bijusi ļoti sena cilvēku apmetne.
17. gadsimta 2. puses kartē Lielirbe attēlota kā brīvciems Dižirve ar ostu. Irbes ostas nozīme nebija liela ostas regulāras piesērēšanas dēļ. Tomēr Irbes osta vietējo iedzīvotāju vajadzībām pastāvēja vēl 19. gs. un 20 gs. sākumā. Tad Lielirbē būvēti burinieki. Šajā periodā buriniekus būvēja gandrīz visos Kurz
emes jūrmalas ciemos, bet visvairāk tos ūdenī ielaida Lielirbē.
Latvijas brīvvalsts laikā Lielirbe bija paliels zvejnieku ciems, kam pa vidu plūda rāmie Irbes ūdeņi, sadalot ciemu "zemspusē" un "jūrspusē". Paralēli upei pa jūras pusi gāja šaursliežu dzelzceļa līnija un tai blakus Ventspils-Mazirbes ceļš. Otrā pasaules kara priekšvakarā Lielirbē bija 75 apdzīvotas mājas, ap 300 iedzīvotāju un baptistu baznīca. Bija dzelzceļa stacija, pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali. Darbojās I pakāpes pamatskola. Lielirbe bija viens no lībiskākajiem ciemiem. Ciemā bija koris un pūtēju orķestris. Kora diriģenta un zvejnieka Didriķa Blūma ģimenē dzimusi vēlākā lībiešu kultūrvēsturniece
Valda Marija Šuvcāne (1923-2007). Viņas nozīmīgākais ieguldījums lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā ir grāmatas "Lībiešu ciems, kura vairs nav", "Lībiešu folklora" un "Mazirbe - mazs ciems jūrmalā".
Pēc Otrā pasaules kara Lielirbes tuvumā bija iekārtotas krievu militāristu bāzes, tāpēc ciema iedzīvotāju klātbūtne te nebija vēlama. Līdz ar Lielirbes iedzīvotāju pārcelšanos uz jaunām dzīves vietām ciems pamazām iznīka. Kādreiz rosīgais lībiešu zvejniekciems 21. gadsimta sākumā praktiski vairs nepastāv. Pastāvīgo iedzīvotāju te nav, ja neskaita mežsarga ģimeni
Kandisu mājās. Ir dažas mājas, kuras atguvuši mantinieki un kur rosība parādās vasarās. Ir saglabājusies baptistu baznīca (piebilde par Lielirbes baptistu nama pārcelšanu
lejupielādēt), ir kapi, ir neliels piekaramais gājēju tiltiņš pāri upei bijušā dzelzceļa tilta vietā. Nemainīga palikusi tikai Irbes upe, kas tāpat kā sendienās rāmi tek uz jūru...
SĪKRAGS -
Sīkrõg
Pēteris Dambergs
Šī ir tā zeme, kurā maigi
man šūpulis reiz tika kārts,
un tāpēc allaž dziedu naigi:
šai zemei - dzimtās zemes vārds.
Pētõr Damberg
Se um se mõ, kus minnõn äl
kõrd äliz ja min izādõn.
Sīest lōlab īdõkabāl ma:
se knaš, knaš mō, se um mäd sindimō.
Sīkrags ir ciems pie Baltijas jūras starp Lielirbi un Mazirbi apmēram 22 km attālumā no Dundagas. Ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu vedis jau viduslaikos. Ciema nosaukums dokumentos minēts 1387. gadā. 17. gadsimtā Sīkragā bija izveidota viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemes piekrastē, te bijušas arī lielas preču noliktavas. Pēc veco ļaužu nostāstiem noliktavas atradušās Sīkraga dienvidrietumu daļā aiz kāpām, pie strauta. Lībieši šo strautu saukuši par
Kēņigtarā ūrga (Ķēniņa lauku strauts), jo tas tecējis cauri laukam netālu no
Pentu mājām, kurā kādreiz ielaisti paganīties ķēniņa zirgi. Lauku pēc tam iesaukuši par
Kēņigtarā (Ķēniņa lauks).
Senā
Sīk
raga baznīca atradusies apmēram Līvkalnu (agrāko Baznīckalnu) mājas vietā. Lībiešiem ir nostāsts par to, kā baznīca no Sīkraga pazudusi
. Pēc tam baznīca uzcelta Mazirbē. Baznīcas tuvumā bijusi arī kapsēta, kas ciema vidū samanāma vēl tagad. Mūsdienu Sīkraga
kapsēta atrodas uz Lielirbes pusi jaukā priežu mežā. Kapsētā atdusas lībiešu kultūras darbiniece
Hilda Grīva (Cerbaha
, 1910 -1984),
tālbraucējs kapteinis
Kārlis Anbanks (1884 - 1937), baptistu mācītājs
Kārlis Lāceklis (1904-1970).
Brikšu mājās meklējamas pazīstamās lībiešu Ermanbriku dzimtas saknes.
Ķeļķu mājās zvejnieka Kārļa un Kristīnes Dambergu lībiskajā ģimenē izaudzis ievērojamākais lībiešu valodas un tradīciju zinātājs
Pēteris Dambergs (1909-1987)
. Ciema centrā vēl ir saglabājusies sēta
Kilasidami, kas celta 1892. gadā, tagad nav apdzīvota.
Koiju sēta ir viena no visvecākajām mājvietām Sīkragā.
Klāvos Oskara un Minnas Cerbahu ģimenē dzimusi lībiešu ansambļa
Kāndla dibinātāja un diriģente
Hilda Cerbaha.
Sīkrags bija viens no rosīgākajiem zvejniekciemiem. Pirms Pirmā pasaules kara te darbojušās piecas ķilavu kūres, Latvijas brīvvalsts laikā ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Padomju laikos Sīkrags, tāpat kā citi lībiešu jūrmalciemi, kļuva par PSRS robežzonu ar speciālu režīmu. Tomēr Sīkraga zvejniekiem bija atļauts doties jūrā zvejot
. 1955. gadā ciemā uzcēla nelielu zivju pārstrādāšanas fabriku, darbojās bušu kūpinātava. Ļaudis no Sīkraga nebrauca projām, bet otrādi - te ieradās dažas ģimenes no ciemiem, kur zvejošana bija aizliegta.
Mūsdienās Sīkraga ciems ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Pilsētbūvniecības pieminekļa robežas noteiktas pa
Ķeļķu, Jaunklāvu, Kilasidamu, Vīnamegu, Baznīckalna un
Vecvalku robežām, ietverot šīs mājas un teritoriju starp tām. Ciems atdzīvojas tikai vasarās, kad ierodas vasarnieki atpūsties jauniegūtajos īpašumos. Ziemas periodā Sīkragā pastāvīgi dzīvo tikai dažas ģimenes.
MAZIRBE - Irē
Kārlis Stalte
Mazs ir ciemats jūras krastā,
smilšu kāpa jūrmalā.
Tēvu sēta upes krastā -
mīļākā par visu tā.
Kōrl Stalte
Pišķi kilā rāndanaigās,
jõugõ kõnkas sindikuod,
izā kōrand ūrganaigās,
sa īd minnõn ārmaz ūod.
Ciems ir izvietojies pie Mazirbes upītes grīvas. Lībiski upe dēvēta par
Irē joug. Nosaukumu ciems dabūjis no upes, ko kādreiz saukuši par mazo Irvi.1387. gada dokumentā
ciems minēts kā
Minor Irva. Mazirbe kā ciems bija sadalījies divās
daļās - lībiskajā zvejniekciemā un mācītājmuižai piederīgajās zemnieku sētās.
Koka
baznīca Mazirbē celta 1766. gadā. Jaunā Irbes baznīca uzcelta vecās vietā, iesvētīta 1868. gadā. Laika gaitā Mazirbes baznīca vairākkārt cietusi. 1993. gadā iesvētīta mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārglezna
Kristus un Pēteris uz jūras, kas uzgleznota pazudušās vietā. Pie baznīcas atrodas
vecie kapi. No galvenajiem kapu vārtiem tūlīt pa kreisi guldīts Mazirbes pirmais skolotājs
Heinrihs Jakobsons (1832-1911), turpat netālu ir Nika Freimaņa (1849-1908), tautā saukta vecā
Taizeļa, kaps
. Aiz baznīcas, zemē iegrimis, guļ viens no trim
Mazirbes mērakmeņiem. Teksts uz tā vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Te piesliets arī otrs, mazāks un stipri bojāts akmens. Trešais akmens - piemineklis sešiem draudzes mācītājiem - atrodas kādus 300 m no mācītājmuižas. Mazirbes mērakmeņi ir vienīgie šāda veida akmeņi Latvijas teritorijā.
1880. gadā Mazirbē uzcelta
skolas ēka. 1893. gadā jūrskola no Ģipkas pārcelta uz Mazirbi. Jūrskola te darbojās līdz Pirmajam pasaules karam, kad tā evakuēta uz Krieviju. 1930. gados
Mazirbe bija pilnasinīgs ciems. Mazirbes kodolu veidoja vecsaimniecības
Grabi, Reini, Taizeļi, Tomi, Vecvalgani. Ciemā bija baznīca, skola, aptieka, mežniecība, vairāki veikali, pasta un telegrāfa kantoris, stacija, ķieģeļnīca, kokzāģētava, frizētava, maiznīca, fotodarbnīca.
Ciems bija izveidojies par
lībiešu kultūras centru. 1923. gadā Mazirbē tika nodibināta
Līvu savienība (Līvõd īt). Mazirbē atradās Līvu savienības sēdeklis, te dzīvoja pirmie Līvu savienības priekšsēdētāji - Kārlis Stalte un Mārtiņš Lepste. 1923. gada 18. novembrī Mazirbes mācītājmuižā iesvētīja lībiešu karogu. Pēc iedzīvotāju sastāva Mazirbe 1935. gadā bija latviskākais ciems - te dzīvoja 15% lībiešu, 80% latviešu, 5% citu tautību.
Nozīmīga vieta lībiešu kultūrvēsturē ir Kārļa Staltes darbībai
. Kārlis Stalte (1870-1978, Vācijā) bija ilggadējs Mazirbes ķesteris un ērģelnieks, dzīvoja Ķesteru mājās. K. Stalte pārvaldīja lībiešu un vācu valodu, bija labs palīgs somu un igauņu valodniekiem. Viņš bija dzejnieks, tulkotājs, žurnālists, laikraksta
Līvli redaktors, kā arī tā laika lībiešu dziesmu melodiju un dziesmu krājumu veidotājs, pārtulkoja lībiešu valodā Jauno Derību. Sava loma lībiešu dzīvē bija arī
Grabu māju saimniekam
Mārtiņam Lepstem. Viņš bija vienīgais lībiešu valodas skolotājs visos lībiešu jūrmalciemos.
Mazirbē 1939. gada 6. augustā tika atklāts
Lībiešu tautas nams. Plāksne pie nama ieejas vēsta: "Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību." Līvu savienība namu atguva savā īpašumā 2000. gadā. Tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Kopš 1989. gada 6. augusta ik gadus augusta pirmajā sestdienā Mazirbē notiek
lībiešu svētki. Mūsdienās Mazirbē dzīve vairs nav tik dinamiska kā 20. gs. vidū, taču dzīvība ciemā nav izsīkusi - šeit ir internātskola, veikals, vairākas viesu mājas. Zvejnieki nodarbojas ar piekrastes zveju.
KOŠRAGS - Koštrõg 
Vāldapē (Oskars Loritss)
Šeit Košragciemā jūras malā
mīt labi ļaudis, līksmo tā,
ka pasaulē nevienā malā
tik labi nav kā Košragā.
Vāldapä (Oskar Loorits) Mäd Kūoštrõgkilās rāndanaigās
rovzt ātõ jõvād, luštigõl,
äb ūo passouļõs täs laigās
nei jõvā, äbku Kūoštrõgõl.
Ciema nosaukums vēstures dokumentos minēts ap 1680. gadu. 19. gadsimta sākumā ciemā bijušas četras sētas:
Anduļi, Žoki, Kinne, Tillemači ar apmēram 50 iedzīvotājiem. Minētās mājvietas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Sētas bija izvietojušās viena otras tiešā tuvumā. 19. gadsimta vidū
Žokos darbojusies pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem Dundagas jūrmalas ciemos. Par skolotāju strādājis pirmais profesionālu izglītību ieguvušais lībietis
Nika Polmanis. Latvijas brīvvalsts laikā
Kine-Dīķe sēta bija viena no lielākajām saimniecībām Košragā. Sēta bija īsts lībiešu ēku komplekss, te līdz Pirmajam pasaules karam darbojās
v
ējdzirnavas, ko 19. gadsimta beigās bija cēluši meistari no Sāmsalas.
Senās ēkas nav saglabājušās, mūsdienās te uzcelta neliela mājiņa.
Anduļi bijusi viena no lielākajām vecsaimniecībām, uz kuras zemes vēlāk uzceltas vairākas jaunsaimniecības.
Dažām Košraga jaunsaimniecībām ir lībiski nosaukumi:
Vāldamō - Baltzemes
, Ālabi - Vītoli
, Kūvali - Mēness gaisma
, Eļmi - Dzintari
, Virgõs - Atmodas
, Nuorpiedagi - Jaunpriedes
. Nuorpiedagi mājas cēlis un tur dzīvojis zvejnieks, lībiešu sabiedriskais darbinieks, viens no Līvu savienības dibinātājiem un priekšsēdētājiem, pazīstams laivu būvētājs
Didriķis Volganskis (1884-1968).
1932. gadā viņš organizēja ostas izbūvi Košragā. 1938. gadā ar D. Volganska līdzdalību Košragā uzbūvēja arī molu mudas (jūras mēslu) savākšanai. Košragā tolaik nebija daudz zvejnieku - kādi desmit vīri, bet viņi bija ļoti rosīgi.
Nuorpiedagu mājās dzimis D. Volganska dēls, lībiešu kultūras darbinieks, mācītājs Somijā
Edgars Vālgamā (Volganskis, 1912-2003, Somijā). Lībiski pārtulkojis M. Lutera Mazo katehismu, autors daudziem rakstiem un grāmatai par lībiešiem somu valodā "
Valkoisen hiekan kansa" (Balto smilšu tauta), tulkojis somu valodā Andreja Pumpura "Lāčplēsi". 1920.-30.tajos gados Košragu regulāri apmeklēja somu un igauņu valodnieki, pierakstot lībiešu stāstījumus. Košragā lielākie lībiešu valodas teicēji bija
Skadiņu ģimenes pārstāvji.
Zinātnisko ekspedīciju laikā Košragā pierakstīts visvairāk lībiešu folkloras materiālu.
Košraga ciems mūsdienās ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Košrags bija viens no sešiem Latvijas kultūras pieminekļiem, kas kandidēja uz iekļaušanu Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Košragā ir vairāk nekā desmit mājas, tomēr pastāvīgi tiek apdzīvotas tikai dažas. Dzīve rosīgāka kļūst vasarā, kad pilsētnieki ierodas savās vasaras mītnēs.
PITRAGS - Pitrõg
Pēteris Kāpbergs
Mana labā, mana dzimtā
jūrmala, kur dzīvot lemts, -
tu tā vienīgā starp simtām,
kur man dzīvei spēku ņemt. Pētõr Kīnkamäg
Rānda, rānda, sindirānda
sa min īlmas ārmaz ūod.
Sīnda ma eņtš mīelso kāndab
sa min sidams rīemõ tūod.
Pitrags (
Pudteraggen) vēstures dokumentos minēts 1582. gadā, kad ciema sētas piederējušas Piltenes muižai. Par Pitraga rašanos teika stāsta, ka tur ieradušies četri brāļi sāmsalieši un uzcēluši mājas:
Kurg (
Dzērves), Tōriz (Sumbri), Sīm, Jōk. Tā viņi sākuši tur dzīvot. Tikai vēlāk ieradušies citi un apmetušies uz dzīvi. 1826. gada dvēseļu revīzijā Pitragā uzskaitītas vienpadsmit sētas, tad ciemā bijuši 190 iedzīvotāji. 19. gadsimta vidū Pitragā atvērts krogs un radušās dažas nelielas sētas, XX gadsimtā nākušas klāt jaunsaimniecības.
Baptistu lūgšanas nams uzcelts 1902. gadā,
Pirmajā pasaules karā tas izdedzis, 1925. gadā atjaunots, 20. gadsimta beigās remontēts.
1937. gadā Pitragā bija 12 vecsaimniecības un 38 zvejnieku saimniecības. Ciemā bijušas
vairākas zivju apstrādes vietas (kūres). Pitraga jūrmalā redzamas mola paliekas, to būvēja 1938. gadā jūras mēslu savākšanai. Pitragā bijušas arī savas ūdensdzirnavas. Tās atradušās uz Kukšupes, pāris kilometru no ciema, un piederējušas Pēterim Volganskim. Šis senais lībiešu ciems 1935. gadā bija pārlatviskojies, no 219 iedzīvotājiem tajā bija tikai 59 (27%) lībiešu.
Košraga galā Pitraga ciema sākumu iezīmē neliela upīte alkšņainiem krastiem. Tā ir Pitragupe, saukta arī par Kukšupi, jo upītes augšgalā bijušas Kukšu pļavas. Kukšupē ir interesants ūdenskritums, kas īsti dzīvelīgs kļūst pavasaros un rudeņos. Sausā laikā tas izsīkst. Mežā, uz Košraga pusi, atrodas Košraga, Pitraga un Saunaga ciemu kopīgā
kapsēta. Košradznieki tuviniekus apbeda savā kapsētas galā. Tur atdusas
Didriķis Volganskis ar ģimeni, Skadiņi, Andzenovi un citi. Apmēram kapsētas vidū atrodas izcilās lībiešu teicējas Marijas Šaltjāres kaps.
Pitragā 1920. gados dzīvojusi izcilā lībiešu valodas teicēja
Marija Šaltjāre (Bertholde,1860-1930). Viņa stāstījusi vairāk nekā 200 pasaku un teiku, teikusi vairāk par 90 dziesmām, rotaļām, devusi daudz informācijas par svētku atzīmēšanu, par lībiešu ticējumiem un sadzīvi. O. Loritss nodēvējis viņu par
"uzticamu zeltmuti folkloristiem
". Pazīstamākās viņas stāstītās pasakas ir "Kāzas jūrā" un "Zilās govis".
Arī Pitragā dzimusī
Rozālija Dziadkovska, (Ranne, 1883-1961, Drēzdenē) bija dažādu folkloras vienību teicēja folkloristam O. Loritsam.
Vienpadsmit Pitraga sētas ir apdzīvotas cauru gadu, te dzīvo vairāk kā 30 iedzīvotāju. Divas ģimenes nodarbojas ar piekrastes zveju, citas zivis iepērk. Pitragā vasarās bieži var pamanīt vilinošo norādi - „Kūpinātas zivis".
SAUNAGS -
Sänag 
Pēteris Kāpbergs Par tevi dziedu, jūra,
kas rieta saulē viz,
un jūtu: manī sūras
skrien senču asinis.
Pētõr Kīnkamäg
Ma lōlab iļ mäd rānda,
ma lōlab iļ mäd mier,
ja se min rīemõ āndab,
ku min um izad ver. Saunags ir neliels jūrmalas ciems starp Pitragu un Vaidi. Ciemus vienu no otra šķir tikai pāris kilometrus gara mežu josla, ko vietējie iedzīvotāji sauc par
menšt. Domājams, ka apzīmējums radies no lībiešu vārda
mänd - jauna, nepieaugusi priede. Ciems vēstures avotos minēts jau 1310. gadā. 1826. gadā četrās Saunaga sētās dzīvo ap 60 iedzīvotāju. Laika gaitā šīm sētām blakus uzcēla citas, iedzīvotāji šo Saunaga daļu nosauca par Dižsaunagu.
Latvijas brīvvalsts laikā lielākā Saunaga vecsaimniecība bija
Nigliņi,
bet
otra lielākā sēta bija
Krūmiņi. 1936. gadā no Vaides Lāžiem uz
Pauļu māju pārcēlās
Saunaga pamatskola, kas tur darbojās arī Otrā pasaules kara laikā. Saunaga
Rūpniekos bija veikals, kura īpašniekam Kārlim Tilmanim piederēja arī brētliņu sālītava. K. Tilmanis ar ģimeni 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. 1935. gada iedzīvotāju uzskaites dati liecina, ka toreiz Saunagā lībiešu valodu pratuši visi 49 lībieši, bet tikai 11 no viņiem ģimenēs runājuši lībiski. Saunagā dzimis tālbraucēju kapteinis
Arvīds Ludeviks (1912-1996). 1945. gada maijā viņš vadīja velkoni "Rota" ar latviešu bēgļiem no Ventspils uz Zviedriju. Kuģi aizturēja, kapteini A. Ludeviku izsūtīja. Latvijā viņš atgriezās pēc Staļina nāves, vēlāk viņam atjaunoja kapteiņa tiesības. Saunagā dzimis arī tālbraucēju kapteinis, lībietis
Visvaldis Feldmanis, vēl nesen viņa pārraudzībā bija Kolkas bāka, kā arī 12 bākas no Ainažiem līdz Miķeļtornim.
Ziemā apdzīvotas ir sešas Saunaga sētas, bet vasarās gandrīz 30 Saunaga mājās rosās cilvēki.
VAIDE - Vaid 
Alfons Bertholds
Sauc par Vaidi mūsu ciemu,
kuru tagad reti piemin.
Tāls un tukšs... Bet mīļi gan
visu atminēties man.
Alfon Berthold
Se piški kilā Vaid sōb nuttõd,
ni sa ūod neiku jarā jettõd.
Agā sa ārmaz ikštiz ūod,
sa mädlõmiži minnõn tūod. Vaide
vēstures avotos minēta 1582./1583. gadā. 1736. gadā Dundagas vaku grāmatā Kolkas jūrmalā minētas divas Vaides sētas:
Lekši un
Žonaki. Domājams, tur mituši ļaudis, kas pārdzīvojuši Lielo mēri.
Lāži dokumentā minēti 1741. gadā. Te dzimis lībiešu skolotājs un ķesteris
Nika Polmanis (1823-1903, Krievijā)
. Žonaku (
Sohnke) sēta bijusi viena no vecākajām Vaides ciemā un tajā 180 gadus saimniekojuši lībieši Bertholdi. Tautā populāri ir nostāsti par dažādām Žonaku saimnieka izdarībām, piemēram, stāsts par Žonaku velnu. Senā Žonaku mājvieta bija šūpulis plašajai un lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgajai Bertholdu dzimtai. No Bertholdu dzimtas nākusi lībiešu teicēja Marija Šaltjāre, jūras jahtu kapteinis Andrejs Bertholds (ASV), viņa dēls, bibliotēku zinātnieks Artūrs Benedikts Bertholds (ASV), lībiešu dzejniek
s Alfons Bertholds, lībiešu valodas zinātāji Paulīne Kļaviņa un Viktors Bertholds, ārsts Šveicē Marsels Bertholds, pasaulslavenais pia
nists Kanādā Arturs Ozoliņš
. Mūsdienās Žonaku sēta ieguvusi jaunu veidolu, tajā saimnieko sveši ļaudis.
Vaides
Lāžos visu mūžu dzīvojis zvejnieks un lībiešu dzejnieks
Alfons Bertholds (1910-1993). Viņš bija viens no tiem lībiešu jauniešiem, kam 1920. gadu beigās bija iespēja Somijā papildināt zināšanas zvejniecībā. Alfons Bertholds ir rakstījis dzejoļus lībiski un latviski, arī atmiņas par lībiešu zvejas tradīcijām. Varenajam Vaides ozolam, kas aug pie Lāžu mājām, veltīts viņa dzejolis
Täm (Ozols). Tagad Lāžu mājās saimnieko A. Bertholda dēla Gundara Bertholda ģimene. Arī Vaides
Ozolnieku mājas saistās ar Bertholdu dzimtas pārstāvēm - lielisko lībiešu tradīciju un valodas zinātāju
Paulīni Kļaviņu (1918-2001) un viņas māti, lībiešu teicēju
Katrīni Zēbergu. Ozolniekos bieži viesojās igauņu un somu zinātnieki, kuriem abas lībietes bija neizsmeļams lībiešu valodas un tradīciju izzināšanas avots. Paulīnes Kļaviņas savāktā lībiešu etnogrāfisko priekšmetu kolekcija eksponēta Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Dēliņu lībiešu sētas klētī.
Vaides
Purvziedos lībiešu pēctecis, mežsargs
Edgars Hausmanis iekārtojis lielisku meža dzīvnieku ragu muzeju. Ekspozīciju veido vairāk nekā 550 ragu, no tiem aptuveni 350 aļņu ragu. Izņemot dažus stirnu ragus, kolekcijas eksponāti nav medību trofejas, bet atrasti meža sarga gaitās. Vēl apskatāma dabas aizsardzības ekspozīcija. Pēc Latvijas tautas skaitīšanas datiem 1935. gada pavasarī Vaidē dzīvoja 106 cilvēki, tai skaitā 40 lībieši, 60 latvieši, daži igauņi un vācieši. Lībiešu īpatsvars bija 38%. 1939. gadā Vaides ciemā bija 21 sēta, lielākās no tām:
Lāži, Lekši, Vecroči, Jaunroči. Mūsdienās Vaidē ir ap 15 sētu, bet pastāvīgi ciemā dzīvo tikai dažas ģimenes.
KOLKA - Kūolka
Pēteris Dambergs
Tas noticis sen, sen, kā saka,
kad nebija vēl Kolkas raga,
kad vecais vells pa naktīm malās
no Kurzemes līdz Sāmu salai.
Pētõr Damberg
Se amūstiz voļ vanāst vannõ,
ku iz ūo mittõ Kūolka nannõ.
Siz vanā kuŗē īezo vāgiž
kei Kurmōld Sōrmōl jedspēņ, tāgiž.
Kolka ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts. Kolkasraga sēklis iestiepjas sešus kilometrus jūrā, un tā muguru jūra apskalo 0,5 - 3 metru dziļumā. Jūra ap
Kolkasraga sēkli ir
neskaitāmu kuģu bojāejas vieta. Sēkļa galā uz mākslīgas salas atrodas Kolkas bāka. Kolkasraga (
Domesnes) vārds pirmo reizi satopams tekstā (1040), kas iekalts Mērvalas rūnu akmenī Zviedrijā. Kolka kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos minēta 1387. gada dokumentā. Kolkasraga apzīmējums dokumentos līdz 19. gadsimta beigām bija
Domesnes, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu. 20. gadsimtā nostiprinājies apdzīvotās vietas nosaukums
Kolka, lībiski
Kūolka. Šis apzīmējums nāk no somu un igauņu valodas: igauņu
kolgas, kolk, somu
kolkka - kakts, stūris, nostūris.
P
irmās rakstītās ziņas par
Kolkas bāku attiecināmas uz 1532. gadu, kad Kurzemes bīskaps atļauj Rīgas rātei uzcelt bāku Kolkasragā. Pēc tam kuģošanas drošību apkārt Kolkasragam vairākus gadsimtus nodrošinājusi Kolkas krasta bāka. Mākslīgās salas veidošana Kolkas sēkļa galā tika pabeigta 1875. gadā. Pagaidu koka bāka sāka darboties 1875. gada 21. jūnijā. Jaunajā tērauda tornī bākas ugunis iedegās 1884.
gada 1. jūlijā.
Tagadējā Kolkas evaņģēliski
luteriskā baznīca celta 1886. gadā. Droši zināms, ka baznīca Kolkā pastāvējusi kopš 17. gadsimta pirmās puses. Mūsdienu Kolkas baznīcu rotā savdabīgā mākslinieces Helēnas Heinrihsones veidotā altārglezna. Kolka ir vienīgais lībiešu jūrmalas ciems, kur 19.gadsimta vidū uzcēla Kristus Dzimšanas Kolkas
pareizticīgo baznīcu. Kopš 1997. gada Kolkā darbojas arī Kolkas Romas
katoļu Jūras Zvaigznes Dievmātes
baznīca. 1844. gadā Kolkā tika ierīkota ķesterskola
, kurā skolotājs bija Kolkas ķesteris Nika Polmanis. Kolkas pirmā skolas ēka uzcelta 1881. gadā. Gandrīz 50 gadus par skolotāju Kolkas skolā nostrādājis lībietis
Kārlis Bernšteins (1881-1951). Par Dundagas dumpja
vadoni,
kas aizsākās 1859. gadā, uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls, lībietis
Nika Šubergs (1833-1884). Senākās mājvietas Kolkā, kurām var izsekot dokumentos, ir
Ūši, Vecvagari, Krogi, Sārnasti. Tās visas saglabājušās līdz mūsdienām. Kolkā XIX gs. beigās bijuši 392 iedzīvotāji. 1935. gadā Kolkā no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši.
Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas ir turpinājis attīstīties arī padomju laikā - pierobežas zonas izolācijas apstākļos. Uz Kolku 1950. - tajos gados pārcēlušies daudzi Baltijas jūras lībiešu ciemu iedzīvotāji, kur bija aizliegta piekrastes zveja. Kolka kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 1950.-60.tajos gados strauji auga iedzīvotāju skaits Kolkā, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas. Mūsdienās Kolkā darbojas divi zivju pārstrādes uzņēmumi. Kolkas ciemā dzīvo ap 1000 iedzīvotāju. Biedrības
Līvõd īt Kolkas grupas biedri 1993. gadā izveidoja
Līvu centru. Tur iespējams iepazīties ar Ziemeļkurzemes lībiešu vēsturi, klausīties skaņu ierakstus lībiešu valodā.
MELNSILS -
Mustānum
Vāldapē (Oskars Loritss)
Līvu zeme, dzīvs tavs gars,
manu dvēseli tas skar!
Tas ir ierakstīts pat zvaigznēs -
līvu gars, kas dvēs`li skar,
un to nevar kapā aiznest.
Vāldapä (Oskar Loorits) Livõdmō, sin kēļ un mēļ
sugīd äb ūot kūolõnd vel!
Izāizād touviž tēdi
mäddõn merkõks nägţõbõd,
laz teiž rānda täuž sōg mēdi.
Melnsils ir pēdējais ciems lībiešu jūrmalas apdzīvoto vietu virtenē Ziemeļkurzemē, kur 20. gadsimta vidū vēl dzīvoja lībieši. Viņu gan tur nebija daudz - 1935. gada pavasarī ciemā no 307 iedzīvotājiem bija tikai 15 lībieši. Melnsilā ir pāris senvietu. Pauguru bijušā Melnsilvalka jūras galā sauc par
Baznīckalnu. Tur esot bijusi baznīca un tās tuvumā vecie kapi. Nostāsti vēsta, ka uz augstas kāpas Baķupītes kreisajā krastā bijusi jūras laupītāja
Tromela pils. Viņš esot darbojies 14. gadsimtā. Kuģi pie Melnsila gaidījuši ceļavēju, lai varētu apbraukt netālo Kolkasragu. Tromels kuģus aplaupījis un salaupītos dārgumus noglabājis pils pagrabos. Pils vieta un mūri esot bijuši redzami vēl 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.
Patiess, kaut nostāstiem apvīts, ir notikums ar Dieviņa (Vīdales) ezera nolaišanu.
Dieviņa ezers atradās tagadējo Ezera pļavu vietā, tas bija apmēram 7,5 km garš un 1,6 km plats. Dienvidaustrumu galā no jūras to norobežoja plata un kokiem apaugusi kāpu josla. Ezeru nolaida 1837. gada rudenī un 1838. gada ziemā pa to pašu vietu, kur tagad tek Melnsila upe. Melnsilā 19. gadsimta sākumā bijušas sešas sētas un krogs, bet gadsimta beigās ciemā bijušas 63 saimniecības. Baķupītes grīvā un jūrā vēl 19. gadsimtā bijušas pāļu paliekas - liecība par ostu viduslaikos. 19. gs. mājvietas gar Rīgas jūras līča pusi no
Zēņiem (apmēram divus kilometrus no Kolkas uz Melnsila pusi) līdz pat Melnsilam sauca par
Krustes ciemu. Tagad šo vietu iezīmē vairāku apdzīvotu vietu nosaukumi:
Uši, Ēvaži, Aizklāņi un Melnsils. Mūsdienās Melnsilā darbojas zivju apstrādes cehs, ir veikals, laba satiksme ar Rīgu.
PAPILDUS INFORMĀCIJA PAR LĪBIEŠIEM
Grāmatas par tēmu - valoda:
Zoja Sīle. Lībiešu valodas ābece. - Rīga, 2005.
Zoja Sīle. Sõnād ja kērad. Vārdi un raksti. - Rīga, 2007.
Kersti Boiko. Lībiešu valoda. Mazā mācību grāmata (Līvõ kēļ. Piški optõbrōntõz) - „Līvõd Īt", 2000.
Valts Ernštreits. Lībiešu - latviešu - lībiešu vārdnīca "Līvõkīel - Letkīel, Letkīel - Līvõkiel sõnārōntõz" - "Līvõ kultūr sidām", Rīga, 1999.
Valda Marija Šuvcāne, Ieva Ernštreite. Latviešu - lībiešu - angļu sarunvārdnīca (Letkīel - Līvõkīel - Engliškīel rõksõnārōntõz) - "Līvõd īt", Rīga, 1999.
Grāmatas par tēmu - vēsture:
"Lībieši" - rakstu krājums par lībiešu vēsturi. Sastādīja
Dr.phil. Kersti Boiko. Rīga, 1994.
Renāte Blumberga. Lībieši dokumentos un vēstulēs. Somijas zinātnieku ekspedīcijas pie lībiešiem - Rīga, 2006.
Lībiešu dzeja un folklora:
Lībiešu dzejas izlase "Es viltīgāks par tevi, menca" ("
Līvõ
lūolkub "Ma akūb sīnda vizzõ
, tūrska"). "
Līvõ
kultūr sidām", 1998.
Lībiešu folklora. Sastādījusi
Valda Marija Šuvcāne - Rīga, 2003.
Grāmatas par Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem:
Valda Marija Šuvcāne. Lībiešu ciems, kura vairs nav. - Rīga, 2002.
Valda Marija Šuvcāne
. Mazirbe - mazs ciems jūrmalā. - Rīga, 2006.
Fotoalbumi:
Jānis Mednis. Raimonds Tigulis
. Zaļš, balts, zils. - Rīga, 2006.
Juki Nakamura
. Lībieši. - Rīga, 2008
Informācija internetā:
http://www.livones.lv/, http://www.livodfond.lv/, http://www.livusavienība.lv/, http://www.ziemelkurzeme.lv/, www.nba.fi/liivilaiset/
Rīgas skaņu ierakstu studijas izdotie kompaktdiski:
Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis „Līvlist". Lībiešu dziesmas. 2004.
Līvu dziesmas. Dzied Staltu ģimene. 1998
Kāzas jūrā. Līvu pasakas, teikas, nostāsti. Lībiešu valodā lasa Valda Marija Šuvcāne. 2003.
Latviešu - lībiešu sarunvārdnīca. Lasa Valda Marija Šuvcāne. 2005.
Sõnād ja kērad. Vārdi un raksti. Lasa Zoja Sīle. 2007.
Lībiešu valoda. Pielikums Kersti Boiko mācību grāmatai „Līvõ kēļ". Lasa Grizelda Kristiņa. 2008.