Deviņu pakalnu pilsēta (4)

Noslēgums. Sākums LL400, LL402, LL404.

Tā nu sanāca, ka Talsus skatīju visos gadalaikos. Rudenī un ziemā var labi redzēt baznīcas un daudzu ēku fasādes. Katru reizi, iebraucot Talsos, nākas iet garām ļoti neparastai un senatnīgai ēkai Zvaigžņu ielā, pie bijušās (pirmās) Vilhelma Rodes dārzniecības. Uzkalnā atrodas sena kapliča ar vairākām kapa vietām, tā ir Heincu-Kupferu dzimtu kapliča, celta 1806. gadā jaunklasicisma stilā, vienādmalu trijstūra formā, kuras stūrus rotā kolonnas. Kupferu dzimta vairākās paaudzēs bijusi slavena ar ārstiem, teologiem un tirgotājiem. No uzkalna paveras skats uz Dzirnavkalnu. Tā vienā nogāzē ir bijušais Talsu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības depo (1874), un Ezera laukumā – Dižmāras tirgus vieta arī mūsdienās.

19. gadsimtā Kurzemē tika atjaunota katoļticība ar baznīcu būvēšanu. Talsu katoļu draudze saņēma dāvinājumā zemi ar divām ēkām un noteikumu, ka sarkano ķieģeļu ēka tiks pielāgota lūgšanu namam. 1983. gadā Romas pāvests Jānis Pāvils II par pirmo Latvijas kardinālu iecēla prāvestu Julijanu Vaivodu, kurš divus pirmskara gadus vadīja Talsu katoļu draudzi. Baznīca vairākkārt pārbūvēta un tikai 2000. gadā tika pie ērģelēm. 2005. gadā Talsu Vissvētākās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcai tika iesvētīti trīs jaunie zvani: Ticība, Cerībaun Mīlestība.

Talsos vēl bez luterāņu un baptistu baznīcām Krievragkalnā pie Vilkmuižas ezera 1999. gadā (arhitekts Aivars Lācis) tika uzcelts pirmais pēckara laika Latvijā Septītās Dienas Adventistu dievnams.

Bet vecpilsētā, netālu no luterāņu baznīcas, Kalnu ielā atrodas bijušais ebreju lūgšanu nams, pārbūvēts ap 1854. gadu, trīsdaļīgās fasādes vidū niša – kā Jeruzalemes tempļa atdarinājums. Pašlaik bijušo sinagogu izmanto kā dzīvojamo ēku.

Ielai otrā pusē atrodas Latvijā visiem zināmais Talsu Piensaimnieks, dibināts 1922. gadā, līdz 1940. gadam apvienojoties ar citām apkārtnes pienotavām, darbojās kā Talsu Piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība. Nu jau vairāk nekā desmit gadus atzinību ir izpelnījies siers Talsu ritulisdažādās variācijās. Pati pienotava izskatās ļoti glīti – viscaur balta, pat skurstenis, ar sakoptu apkārtni un blakus tai ir talsenieku ļoti iecienītā konditoreja Piena sēta, kurā var nopirkt pat lejamo pienu; kūkas, maizītes un kafija tiešām gardas, iesaku iegriezties, skaista vieta.

Pavisam netālu, mazliet no kalna lejā, ir ļoti skaists krustojums, un galvenais, ka ļoti sens, faktiski – senākais. Tas ir Ūdens un Kalēju ielas stūris ar skaisti koptu akmensdārzu (senās fotogrāfijās redzēju agrākos pilsētas ūdens pumpjus, katrs iepakots savā koka namiņā, visi vienā rindā). Šeit atrodas pilsētas vecākās dzīvojamās ēkas, arhitektūras pieminekļi, kuras joprojām tiek apdzīvotas. Tikpat sens ir ielas bruģis ar lietus ūdens noteku vidū, tagad tāda ierīkota arī ielas malā. Ļoti senatnīga vieta, nav horizontālas virsmas, viss ir slīpumā, turpat pa kreisi, augstāk kalnā luterāņu baznīca. Būsiet Talsos, noteikti sameklējiet Ūdens ielu!

Deportācijas nav metušas līkumu Talsiem; piemēram, Rožu ielas 7 nams: uz Sibīriju izsūtītā Talsu pilsētas advokāta Viļa Evaldsona (Kaijgara) dzīvojamā un kantora ēka, nacionalizēta un no 1945. – 1996. gadam šeit atradās Talsu Vēstures un mākslas muzejs. Šobrīd ēka ir privātīpašums, un tā tiek atjaunota, ievērojot visas prasības, un tā izskatās kā balta pils plašajā krustojumā.

1996. gada 21. decembrī Talsu novada muzejs svinīgi atgriežas savās vēsturiskajās telpās Kārļa Mīlenbaha ielā 19. Vēsturiski tā ir barona Georga fon Firksa muižas dzīvojamā ēka. Pēc viņa repatriācijas uz Vāciju, 1923. gadā tajā tiek ierīkota Talsu Vidusskola/ģimnāzija un dibināts vēsturiskais muzejs. Muižas ēka būvēta neoklasicisma stilā ar augstu cokola stāvu. Vienlaicīgi ar muižas Villa Hochheimbūvniecību Tiguļu kalnā, barons ierīkojis arī plašu parku. Šodien tas ir Talsu dendroloģiskais parks. Parks tiešām ir skaists – ar milzīgiem kokiem, dīķi un ozolu aleju, ar skaistu skatu lejā uz Talsiem (tikai ziemas laikā, kad kokiem nav lapu).

No Tiguļu kalna, pārejot uz Pilskalnu, paveras ļoti skaists skats uz Talsu ezeru un Ķēniņkalnu arKoklētāju, kā arī uz Talsu pilsētu ar tās atspīdumu ezerā. Gar ezeru Pilskalna pusē ierīkota pastaigu taka – dēļu laipa; par visu padomāts. No Ķēniņkalna ziemas laikā var ieraudzīt to, ko vasarā slēpj koku lapas. Teika vēstī, ka kalnu ar cepurēm sanesuši ļaudis par godu kuršu ķēniņam Lamekinam. Ķēniņkalna nogāze uz ezera pusi ir plānveidīgi veidota; vairākas terases, apaugušas jau lieliem kokiem, pilsētas kāpnes, kuras divu kilometru garumā savieno paugurus. Talsi ir ļoti fotogēniska pilsēta, skatoties uz to pār ezeru, liekas, ka skaties gleznā. Izstaigājot tikai to pilsētas daļu, ko augstāk aprakstīju, saproti, ka Talsi tik tiešām ir deviņu pakalnu pilsēta.

Es noteikti vēl atgriezīšos Talsos un ne reizi vien. Nepārbaudīts palika arī fakts par zaļo autobusu ar deviņu pakalnu maršrutu. Talsi ir zaļi, sakopti, labiekārtoti un specifiski ar savu reljefu, ir ielas ar vienvirziena kustību; nav plašumu, viss ir tuvu stāvošs un draudzīgs; te jūties kā Latvijā, jo Talsi noteikti ir vislatviskākā pilsēta.

Uz atvadām iegriezos Talsu novada TIC, un šoreiz man bija iespēja palūkoties uz pilsētu no Tautas nama tornīša un izstaigāt visas zāles un Radošās sētas darbnīcas. No sirds pateicos TIC speciālistēm un šoreiz tieši Bibijai Millersonei. Es noteikti vēl iegriezīšos pie jums, TIC-ā!

Ļoti ceru, ka esmu kādu ceļotāju ieinteresējusi par Talsiem, sazinieties ar TIC un redzēsiet deviņu pakalnu pilsētas skaistākās vietas!

Aina Gailīte
Laikraksts Latvietis Nr. 405, 2016. g. 30. martā



30.03.2016

Pievienotās galerijas

Deviņu pakalnu pilsēta (4)