Vilkači

Pirmie rakstītie avoti par vilkačiem Latvijā ir sarakstīti jau Senās Romas laikā. Un nākamie rakstītie darbi par vilkačiem Latvijā ir bijuši viduslaikos, 16. un 17. Gadsimtā. Tātad, jau saistīti ar kristīgo baznīcu, kur vilkacis tiek uzskatīts par sātana kalpu. Savādi, ka kristīgās baznīcas pirmsākumos Latvijas teritorijā vilkači netika vajāti vai sodīti. Bet līdz ar baznīcas reformām Latvijas teritorijā, vilkačus pielīdzināja burvjiem, raganām un sātana kalpiem. Pēc reformācijas luterāņu mācītāji Latviju pasludināja par raganu, burvju un vilkaču zemi.

Prāvās vilkači tika tiesāti par uzbrukumiem lopiem, cilvēkiem un par mirušo apgānīšanu (aizgājušo ķermeņu atrakšanu un sadalīšanu gabalos). Vēsturnieks Dzenis stāsta, ka Latvijas teritorijā bijis ļoti izplatīts senču kults un saskaņā ar to nedabiskā nāvē mirušos cilvēkus vajadzēja glabāt, sadalot ķermeni gabalos. Savādāk šie cilvēki atgriezās kā ļaunie gari, vadātāji vai lietuvēni. Līdz ar to var saprast, ka vilkači Latvijas teritorijā veica šos senču rituālus.

Ne velti Latvijas teritorijā vilkačus mēdza dēvēt arī par Dieva suņiem. Zemnieki ne velti neuzskatīja vilkačus par ļauno spēku pārstāvjiem, gluži pretēji. Vilkatis nav pilnīgi pieskaitāms pie burvjiem, pat cīnās ar tiem. Pašu vilkatībā apsūdzēto cilvēku liecībās minēts tas, ka vilkači nevienam ļaunu nedarot. Vairāk viņi labu darot, jo tiem, kam raganas pāri darījušas, palīdzot un par labu griežot. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot to, ko burvji sanesuši. Velns tos neciešot, sitot kā suņus, jo viņi patiesi arī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu. Ja viņi nezagtu velnam svētību tā pazustu pasaulei. Vilkači esot arī darbojušies kā dziednieki.

Protams, vairākos materiālos vēstīts par postu, ko vilkači nesuši. Saplosījuši ļaudis un cilvēkus, nežēloja nevienu, pat sievietes un bērnus ne. Visbiežāk šādi novērojumi bija veicami ap ziemas saulgriežu laiku, ne velti decembri dēvē par vilku mēnesi.

Cilvēki, lai izvairītos no vilkiem darīja dažādas lietas. Decembra mēnesī ļaudis upurēja kazu, bet Piltenes apkārtnes ļaudis esot dzinuši vilkus. Jaunekļi un jaunavas gājuši lielā barā uz kādu kalnu mežā, katrs rokā turot nūju. Nūjas mestas uz visām pusēm, runājot kādus nesaprotamus vārdus, un pēc tam dziedāja un spēlēja dūdas visu nakti. Saulei lecot, atkal mestas nūjas un pēc tam mazgāja muti vienā avotā. Ventspils tuvumā vēl 1836. Gadā ļaudis ticēja, ka vilku posts tikai tādēļ cēlies, ka slikta laika dēļ reiz esot atmesta vilku dzīšana.

Un nu lielais jautājums – kā gan īsti mēs varam kļūt par vilkačiem? Labā ziņa tiem, kas vēlas kļūt par vilkačiem ir tā, ka pārtapt varot gan vīrieši, gan sievietes. Modernajā literatūrā un filmās, par vilkačiem var kļūt arī vilkaču sakostie upuri, bet mūsu tautas nostāstos dzirdam jēdzienu „nodzirdītais vilkatis”. Cilvēks krogā dzerot sastapis burvi, kas bijis vilkatis. Burvis svešinieku cienājis ar alu un izteicis vārdus: „Kas man, tas tev. Pelēkas drānas un aste.” Pēc šiem vārdiem cilvēks pret savu gribu ieguvis burvja gudrību un pārtapis vilkatī. Ja ļoti kārojas pārvērsties par vilkati, bet neviens burvis krogā ar alu necienā, tad nu nāksies pašam rīkoties. Mežā, senā kokā, jāiedur divi naži un tad caur tiem jāmet kūleni, tad gars kļūstot par vilku, bet miesa neredzama. Bet jābūt uzmanīgam, jo kāds ļauna vēlētājs var izraut nažus no koka, un gars mūžīgi paliks par vilku un miesa nedzīva nokritīs pie koka. Vēl ir versija, ka nakts laikā burvis paslēpjas dziļi mežā slēdz derības ar sātanu un ļaujas dziļam miegam, un viņa gars, dvēsele iet vilkaču ceļu, bet miesa paliek uz vietas. Ja kāds atrod vilkača miesu un tai pieskaras, tad viņam mūžam vairs nekļūt par cilvēku līdz nāves stundai kā vilkam jāskrien.

Bet kā gan mēs varam zināt, vai mums priekšā vilks vai vilkata? Ja pie saplosītas aitas uzsauc: ”Kūm, dod man ar!” Tad vilkatis atstāj pusi aitas zemē, bet īstais vilks to nedara. Vilkatim esot cilvēka acis un, ko vilkatim izdara, tas viņam paliek visu mūžu. Ja kādam sanāk vilkatu savainot līdz asinīm, tad tas pārvēršas atpakaļ cilvēkā.

Mazirbē bijis mācītājs, kas uzskatīts par nodzirdīto vilkaci. Vēl joprojām var dzirdēt daudzus nostāstus par šo mācītāju, kura atdusas vieta, kas atrodas senajos Mazirbes kapos pie baznīcas, ir aizkrauta ar akmeņiem. 



29.10.2015