Valgales pilskalns atrodas Sabiles novadā, ap 1 km ziemeļrietumos no Valgales centra, pie Bandenieku mājām. Tas ierīkots nelielā Valgales upītes zemes ragā, kas no trim pusēm dabīgi norobežots, bet ceturtā (austrumu) puse aizsargāta ar nelielu grāvi un 4 m augstu valni. Pilskalna plakums (35´30 m) stipri slīps uz rietumu pusi. Tā dienvidu un dienvidrietumu daļās vērojami upītes izskaloti nogruvumi, kas aizauguši ar krūmiem.
Valgales pilskalnu 1866.gadā apzinājis un 1869.gadā tā aprakstu
sniedzis pirmais Kurzemes pilskalnu pētnieks A.Bīlenšteins. Jau
toreiz pilskalna dienvidrietumu daļu izskalojusi Valgales upīte, un
šeit veidojies nobrukums. Pilskalna austrumu un dienvidaustrumu
pusē ap 150 m rādiusā, iespējams, atradusies tam atbilstoša
apmetnes vieta, par kuru netieši liecina šeit iegūtie senlietu
savrupatradumi (šķiļamakmens, bronzas krustadatas u.c.).
Neskatoties uz samērā mazo platību, Valgales pilskalns uzlūkojams
par senu apkārtējā novada centru. Ar to saistāms 1230.gadā kuršu
zemju dalīšanas līgumā minētais ciems "Vasa Galle" vai
"Valegalle".
Par pilskalnu stāsta teika, ka šeit kādreiz atradusies Vecā Sabile,
bet krāsmatas (uzkalniņu kapi) ir pilsētiņas nopostīto māju pamati.
Kāda cita teika vēsta par to, ka pilskalnā bijis caurums, kurā,
striķos iesiets, ielaists kāds vīrs, bet ārā esot izvilkta apdegusi
pagale. Pēc tam ielaistā pīle izpeldējusi Valgales upītē. Tad
apkārtnes iedzīvotāji sākuši cauruma vietā rakt līdz uzrakuši
dzelzs durvis, bet tad vilks ieklupis zirgos. Rakšanu pārtraukuši,
bet pa to laiku durvis aizgruvušas.
50 metrus ziemeļos no pilskalna, paugurā celiņa pretējā pusē
atrodas uzkalns, ko vietējie saukuši par Mazvalgales muižas "veco
kapu" kalnu. Šeit 20.gs. divdesmitajos gados, kapus rokot, atrasts
dzelzs platasmens cirvis un vīts bronzas kaklariņķis. Šie atradumi
liecina, ka šeit atradies vēlā dzelzs laikmeta kuršu
kapulauks.
Dienvidaustrumos no pilskalna, Valgales upītes pretējā krastā
atrodas pļava, kurā izvietoti vairāk kā 60 akmens krāvumu. Agrāk
tos uzskatīja par senkapiem, kaut arī izrakumos tajos neapstrīdamas
apbedījumu pazīmes nav konstatētas. 1999.gadā arheologa R. Rituma
veiktie pētījumi apstiprināja hipotēzi par to, ka akmens krāvumu
izcelsme saistīta ar lauksaimnieciskajām aktivitātēm. No pētītā
akmens krāvuma apakšas iegūto ogļu paraugu analīzes liecina, ka
akmens krāvums pakāpeniski veidots 3.-7.gs., bet zemes apstrādes
aizsākumi šeit attiecas uz 2.g.t.p.m.ē. Minētās senvietas austrumu
malā atrodas pagaidām arheoloģiski nepētītais Valgales Baznīcas
kalns - kulta vieta. Tas ir 10-15 m augsts, ovāls paugurs, ar 20 x
30 m lielu plakumu, kura dienvidaustrumu daļā izveidojies ap 20 m
plats nobrukums. Teika vēsta, ka kalnā bijusi baznīca, kurai
sabrūkot tās zvans noripojis no kalna lejā un pēc tam pārvests uz
Sabili.